Diena otrā. Apustulis Andrejs. Motīvs Vēzis.

Šorīt mani pamodināja šaubas. Tās ienāca galvā kā neaicināti viesi, klejoja pa manu galvu un aicināja atmest šo ieceri par 12. dienām. "Tev to nevajag. Kas tās par muļķībām. Nekam nav jēgas." Šīs domas atnesa sausumu, izmisimu. Aicināja mani izdzēst ierakstus emuārā, sakot, vēl nav par vēlu šo izbegt un aizmirst. Tad vēl sajūta, ka meditācijas, cigun, visi šie garīgie meklējumi ir veltīgi. Tas ir fufelis. Mēs esam šeit, lai priecātos, bēdātos, baudītu, skumtu, lai piedzīvotu. Visi meklējumi ir smieklīgi. Šo sajūtu es paglabāšu.

Arī vēders es jūtu, ka ir brīvs no ēdiena, tas ir tik viegls, šķiet es plašāk elpoju. It kā tas ar katru elpu sava "paldies". Es esmu labākais draugs Sev, neviens Tevi nevar mīlēt tik stipri, kā Tu pats Sevi.Tu piedzimsti ar Sevi, ej vakaros gulēt ar Sevi, pamosties ar Sevi un nomirsi ar Sevi. Tu esi pats Sev. Kad tas ir sajusts, tad mīli otru kā Sevi pašu.

Apustulis Andrejs man saistās ar X veida krustu, pie kā viņš arī bija piesists kā vēsta leģendas. Vienāds krusts. Starp mīlestību uz Sevi un mīlestību uz otru ir vienādi attālumi.