ceturtdiena, 2018. gada 25. janvāris

Sazemēšanās. Palo Santo.

"Sa" kā skaņa norauj uz leju, "zeme" norādā skaidri vietu un "šana" izlīdzina.

Tagad gandrīz Sazemēšanos piesauc visos ezotēriskos pasākumos, bet kas ir sazemēšanās priekš manis? Kāds ir praktisks process? Es domāju, ka sazemēšanās ir plikas kājas uz zemes, kad sajūti pamatu zem kājām. Un šodien Linda ar Ilgu paplašināja sazemēšanās lauku seminārā "Zemes enerģijas un sazemēšanās".

Linda stāstīja, cik sazemēšanās ir fiziska, apzināti sevi sajust fiziskā ķermenī, apzināties savu elpu. Var lidināties augstākajās esības, vienīgi jāatcerās, ka dvēsele ir nākusi uz šo blīvumu ar matēriju, un tā vēlās iepazīt raupjumu. Linda arī skaudri izteicās, ka nemākot sazemēties, var nonākt tvaiku ielā, kurš moments man arī likās patiess, ka cilvēks, var pilnībā būt atrauts no šīs zemes un saprast, ka ir tikai ES un vairs neviena cita. Arī interesants bija aspekts, ka depresija varētu būt sekas sazemēšanās trūkumam, kas man likās interesanti, jo sazemēšanās man asociējas ar tādu mieru, pasivitāti, kas pa lielam jau ir pati depresija.

Vēlāk Ilga mūs ieveda meditācijā, kurā mēs satikām savu cilti un dejojām pie ugunskura līdz pašai rītausmai. Ilga iepazīstināja ar Palo Santo, Peru šamaņu palīgu. Tas ir koks. Interesanti, ka nākot uz šo meditāciju, es pie sevis domāju- a kāds ir mans spēka koks? Vai vispār ir spēka koki? Un, kad es sajutu Palo Santo, sapratu, ka koka gars ir spēcīgs šamaņu prakskes palīgs, savādāks kā Spēka dzīvnieks, izveicīgāks, trauslāks, rotaļīgāks un liels jokdaris.



Sazemēšanās man ir mīlestība pret Zemi, ar kāju pēdām sajust Zemes raupjumu. Sajust savu ķermeni, ka tā ir tā pati Zeme, tikai vertikālā stāvoklī. Es varu vērot koku ķermeņus, kuri kustās savā ritmā vai vējā, ka tiem nav laika vai ātruma, ka kādreiz esmu bijis tik pat lēns kā koki. Vai kad mans fiziskais ķermenis izdvesīs savu pēdējo elpu, tas turpinās savu dzīvi Zemē, tas turpinās dot, būs augsne zālei un barība dzīvniekiem un manam saprātam nekas nav jādara, lai turpinātu dot. 

otrdiena, 2018. gada 23. janvāris

Šamaņu Empātija

Šamaņu aplis pie Janas Jozēnas, šodienas tēma bija empātija. Ko katram nozīmē empātija? Kā tas ir sajust otru cilvēku? Fiziski, emocionāli un garīgi. Pirmais solis ir "es tevi sajūtu..", tad tu raksturo šīs sajūtas, otrais solis ir "es tev vēlos palīdzēt...", vai precīzāk, "tu man rūpi...". Katram klātesošajam cilvēkam aplī bija sava definīcija empātijai. Vienam tā bija ekstrasensorā spēja, kāda sieviete juta līdzi ievainotai meža stirnai.

Pirmais šamaniskais ceļojums mums bija uz Viduszemi, un nodoms bija- kas ir empātija priekš manis? Kāds ir garu pasaules vēstījums priekš manis?

Satiku savu spēka dzīvnieku- briedi un viņš mani nesa uz sava kažoka, pāri sniegotam kalnam. Smagi sniga, es biju nosalis un pilnībā atkarīgs no brieža. (briedis, kā mana garīgā empātija vai sirsapziņa?) Mēs nonācām pie Garu sievietes, kura bija ģērbusies kā veca tibetiešu sieviete. Un es kļuvu par bērnu, kurš dzer mātes pienu, viņa mani aijāja miegā. Izjutu maigumu, rūpes un gādību.


Pēc tam mani atdeva Lielā Tēva rokās. Tvēriens bija stingrāks un maigumu nomainīja spēks un paļāvība, ka ar mani nekas ļauns nenotiks. Tāda fundamentāla izturība. Viņš pacēla labo roku sev priekšā un it kā ar gaismu šķēla tumsu manā priekšā. 

Jana sāka sist bungas lēnāk un mēs atgriezāmies no ceļojuma. Katrs aplī dalījās ar saviem pārdzīvojumiem un atklāsmēm.

Nākamajā ceļojumā mēs devāmies uz augšzemi. Nodoms- Lai atjaunotu savu mīlestību. Dziedinātu sevis mīlestību. 

Redzēju lielu sirmi opi, kurš mani izmīca kā mālus, uztaisa māla lelli un lipina tikai klāt un pēc tam ieliek ceplī uz sarkanām oglēm. Vēlāk pasviež gaisā, augstu debesīs pie zvaigznēm, kur mani atkal notīra.  Noņemot akmeni, es pamanu, ka iekšā ir dimants, tas nevarēja izveidoties, ja nebūtu tik daudz smaguma un cietības. Un skanēja teikums "tu neredzi kopainu..", "tilts starp Radītāju un Tevi ir sapratne. " Tad es apjautu, ja dzīve uzliek kaut ko smagu, tad es varu teikt- es saprotu, kaut arī pirmajā acu uzmetienā neko nesaprotu. 

piektdiena, 2018. gada 12. janvāris

Tu esi tik stiprs, cik tava vājākā vieta.

            Sestdien biju pie Māra Žundas uz Rūdīšanās skolas apmācību pēc Wima Hofa metodes. 

Teorija kopā ar elpošanas praksi. Māris stāstīja, ka cilvēki vairāk un vairāk nosiltina savas mājas, ģērbjas arvien vairāk, ka siltums ir kļuvis par komfortu, ka ķermenis zaudē veselīgu siltuma un aukstuma kontrastu. Aukstums kļūdaini tiek saistīts ar saslimšanu. Pats aukstums ir ārējs apstāklis un ķermenis zaudē savu spēju adaptēties, pielāgoties apkārtējai videi, jo cilvēkam asinsrite ir dabiskās siltuma trubas, asinsrite silda ķermeni un nervu sistēma saglabā mieru aukstumā.


          Mēs noklausījāmies teoriju par elpošanu, asinsriti un nervu sistēmu. Sākām taisīt elpošanas praksi, kur ir Wim Hof metodes stūrakmens. Kādas 30 min strauji elpojām. Pēc tam izgājām pagalmā un taisījām papildus fiziskos vingrinājumus, kuri iesilda ķermeni. Un gājām ūdens baļļā ar ledus gabaliem. Kad kāpu iekšā, ķermeni sāka durstīt ar mazām adatām un prāts vislaik skandināja, ka jākāpj laukā, mierīgi elpoju un noturējos kādu minūti. Izkāpjot āda visa āda bija sarkana. 

            Ja es pareizi sapratu, no teorijas, ka ādas virsējā slāni sāk veidoties tā saucamie brūnie tauki, kuri aizsargā no aukstuma un šūnas atceras aukstumu, katrreiz pēc idejas, varētu vieglāk ieiet aukstumā, bet pilnīgi komfortā ar aukstumu neviens nebūs. Tas ir mežonīgs draugs, kuru izskolot pa savam nav iespējams. Var tikai nedaudz sadraudzēties.

Apzinātības prakses. 3. lekcija.

Kā vecāki var rūpēties par sevi izmantojot apzinātību? Esiet klātesoši, apzināti, vērīgi “šeit un tagad”; Esiet apzināti ar elpu u...