Tagad gandrīz Sazemēšanos piesauc visos ezotēriskos pasākumos, bet kas ir sazemēšanās priekš manis? Kāds ir praktisks process? Es domāju, ka sazemēšanās ir plikas kājas uz zemes, kad sajūti pamatu zem kājām. Un šodien Linda ar Ilgu paplašināja sazemēšanās lauku seminārā "Zemes enerģijas un sazemēšanās".
Linda stāstīja, cik sazemēšanās ir fiziska, apzināti sevi sajust fiziskā ķermenī, apzināties savu elpu. Var lidināties augstākajās esības, vienīgi jāatcerās, ka dvēsele ir nākusi uz šo blīvumu ar matēriju, un tā vēlās iepazīt raupjumu. Linda arī skaudri izteicās, ka nemākot sazemēties, var nonākt tvaiku ielā, kurš moments man arī likās patiess, ka cilvēks, var pilnībā būt atrauts no šīs zemes un saprast, ka ir tikai ES un vairs neviena cita. Arī interesants bija aspekts, ka depresija varētu būt sekas sazemēšanās trūkumam, kas man likās interesanti, jo sazemēšanās man asociējas ar tādu mieru, pasivitāti, kas pa lielam jau ir pati depresija.
Vēlāk Ilga mūs ieveda meditācijā, kurā mēs satikām savu cilti un dejojām pie ugunskura līdz pašai rītausmai. Ilga iepazīstināja ar Palo Santo, Peru šamaņu palīgu. Tas ir koks. Interesanti, ka nākot uz šo meditāciju, es pie sevis domāju- a kāds ir mans spēka koks? Vai vispār ir spēka koki? Un, kad es sajutu Palo Santo, sapratu, ka koka gars ir spēcīgs šamaņu prakskes palīgs, savādāks kā Spēka dzīvnieks, izveicīgāks, trauslāks, rotaļīgāks un liels jokdaris.
Sazemēšanās man ir mīlestība pret Zemi, ar kāju pēdām sajust Zemes raupjumu. Sajust savu ķermeni, ka tā ir tā pati Zeme, tikai vertikālā stāvoklī. Es varu vērot koku ķermeņus, kuri kustās savā ritmā vai vējā, ka tiem nav laika vai ātruma, ka kādreiz esmu bijis tik pat lēns kā koki. Vai kad mans fiziskais ķermenis izdvesīs savu pēdējo elpu, tas turpinās savu dzīvi Zemē, tas turpinās dot, būs augsne zālei un barība dzīvniekiem un manam saprātam nekas nav jādara, lai turpinātu dot.
