Pirms pāris stundām atbraucu no septiņu dienu klusēšanas retrīta, kuru rīkoja
Teravādas Budisma biebrība, retrītu vadīja budisma
Skolotāja Sayalay Susila. Teikšu atklāti, tas galīgi nebija viegls pasākums. Pirmo reizi saskāros ar Budas mācību, budisma terminoloģiju. Skolotāja bija maza auguma un tumši melnām acīm, viņas gaita bija viegla un seja izstaroja apcerīgu mirdzumu, un kā mūķene nēsāja askētiskas kokvilnas drēbes tumši brūnā krāsā.
Mūsu ikdiena bija saplānots pa stundām. 4:30 mēs cēlāmies, tad sekoja rīta meditācija 1h30, brokastis, darba meditācija (katram bija kāda retrīta telpa, kuru vajadzēja uzkopt), meditācija, meditācija staigājot (kur mēs staigājot apzināti meditējām uz soļiem), tad pusdienas un meditācija. Visu dienu pamīšus ar staigāšanas meditāciju mēs dienā meditējām 7 stundas. Vakaros manas kājas trīcēja no sēdēšanas, meditācijas laikā sāpēja mugura. Tā kā šīs sāpēs ir prāta stāvokļi, tad par tiem arī varēja meditēt.
Diena 1.
Iepazīstamies. Skolotāja vadīja runu, kā praktizēt labvēlības (
Mettā) meditāciju un elpas koncentrēšanas meditāciju (
Anapanassati). Sākums šķita viegls, meditācijās spēju ātri koncentrēties.
Arī celšanās 4:30 no rīta likās patīkama, jo pirms saulrieta daba izskatās mežonīga un skaista.
Diena 2.
Sāku ar sevi sarunāties prātā. Prāts veidoja visādus spriedumus par notiekošo. "
Šīs prakses mums nevajag. Tev jau ir sava izpratne par lietu kārtību. Tu tagad mainīsi šamanisma praksi?" Tad es arī praktizēju enerģijas sajūtu meditāciju, ka no augšas ieplūst enerģija un ieplūst zemē un no zemes ieplūst enerģija un izplūst pa galvas augšu. Īsumā pretojos visam, ko teica Skolotāja. Pats taisīju savas meditācijas.
Diena 3.
Sākas pretestība pret meditācijas praksēm. Brīvajā pusdienu laikā praktizēju mežā cigun enerģijas sajušanu. Pie sevis brīnos, ka nespēju radīt enerģijas bumbas sajūtu rokās. Ka vienkārši nesanāk to sajust- ne vēderā, ne rokās. Domāju, iespējams tāpēc, ka esmu dabā, ka visapkārt ir dzīvā
ci enerģija.
Lai sevi sasmīdinātu, sāku izdomāt dažiem iesaukas. Piemēram,
Merild Kafija, Miss Šļūtene, Staburadze, Egle, mazais Buda.. Prāts izdomāja visu, lai sevi paglābtu no klusuma.
Diena 4.
Skolotāja vada runu par karmas izcelsmi. Prāts turpina pretoties. Skolotāja iedod četru elementu meditāciju, kuru praktizēt brokastīs un pusdienās. Mērķis apzināties pieķeršanos ēdienam un alkas pēc nākamā kumosa, lai beigās atbrīvotos no šīs pieķeršanās. Prāts turpina pretoties sakot "
Skolotāja grib Tev atņemt baudu pēc ēdiena." Viens no retrīta dalībniekiem pameta retrītu, jo katram mums ir savi iemesli. Pienāca vakars un es arī domāju pamest retrītu, jo mans prāts tiek pamatīgi konfrontēts. Iekšējā intuīcija saka- pārguli ar šo domu un no rīta pieņem lēmumu, nesteidzies.
Diena 5.
Pieceļamies 4:30 un rīta meditācijā prāts tomēr saka, "
Tinamies no šejienes." Pasaku organizētājiem, ka došos projām, paņemu savu telefonu, sakrāmēju somas. Tad viena no organizētājam saka, parunā ar Skolotāju. Pasēdēju ar šo padomu un sapratu, ka neko nezaudēšu.
Koridorā redzēju grāmatu par budismu
Godājamais Ajahn Sumedho "Četras Cēlās Patiesības", ko varēja paņemt un pusdienlaika brīvajā laikā palasīt. Sāku lasīt, ka "
dzimšana ir ciešanas, šķiršanās no mīļotajiem ir ciešanas, neiegūt vēlamo ir ciešanas." Domāju, kā viss var būt ciešanas? Man garšo pusdienas, kā bauda, ko gūstu var būt ciešanas? Tad man kā ūdens no skaidrām debesīm, ka ar meditācijas apceri tika parādīta pieķeršanās ēdienam. Bauda ir ciešanas, jo mēs pieķeramies alkām.
Kad tās atmasko, prāts ir gatavs Tev iestātīt, ka jāmūk projām. Jo prāts man vislaik iegalvo
"tu atteiksies no ēdiena baudas? kas nākamais? atteiksies no draugiem? no ķermeņa?" Pati meditācija bija vienkārši, lai parādītu, ka mēs varam nebūt atkarīgi no savām vēlmēm. Grāmatā rakstīts:
"Ir ciešanas, dukkha. Dukkha ir jāizprot. Dukkha ir tikusi izprasta."
Ceru, ka paskaidroju pietiekami, lai saprastu, ka es apzinājos pieķeršanos. Prāts bija gatavs doties projām no retrīta, lai tikai neatklātu man pieķeršanās dabu. Skolotāja sīkāk paskaidroja pieķeršanos mūsu alkām.
Diena 6.
Prāts klusē. Nav vairs aizstāvības runu. Tas ir atvērtāks un ieklausās. Uzlabojas koncentrēšanās meditācijās.
Vakarā Skolotāja paliek ilgāk meditācijas zālē un jūtu telpā milzīgu mīlestības enerģiju. Maigi uzņēmu to sevī. Skolotāja dodas projām un mēs paliekam meditēt. Jūtu, ka Skolotāja ir atvadījusies, jo meditācijas zālē vairs nav tāda enerģijas balona, kas bija pirms tam. Arī sajūtu, ka viegli varu sajust savu enerģētiku, siltumu rokās. Es sapratu, ka pirms tam Skolotāja bija atvērusi telpu, lai mēs maksimāli koncentrētos uz Budas mācību, tāpēc man arī nesanāca
cigun nodarbības mežā.
Diena 7.
Skolotāja neierodas uz rīta meditāciju. Saprotu, ka manī dzimst alkas un skumjas pēc atvadām. Es tās apzinos, jo prāts tagad ir trenēts uz manas piektās dienas pieredzes un kā Skolotāja mācīja pie Sevis jāsaka "
Šī sajūta nav manas patības daļa. Šī sajūta neesmu Es. Viss ir mainīgs un pārejošs." Es apzinos pieķeršanos.