Gaismas transformācija.

Vakar biju uz Gaismas transformācijas samaņu apli pie Janas Jozēnas. Telpa smaržoja pēc salvijas un Jana ar bungu skaņām sagatavojās šamaņu aplim. Cik lielā mērā notiek transformācija?  Kuros stūros vajag ienest Gaismu? Kāds ir transformācijas ātrums? Jana stāstīja, ka garu pasaule nesaprot ātrumu, ja mēs nepasakām tiešāk- “lūdzu piebremzē vai pagaidām man tas par daudz”, jo būtnes lietas uztver savādāk.

Mēs sākām ar deju, kur mēs aci pret aci satiekam savu Spēka dzīvnieku un dejas laikā saplūstam ar to.  Tad mēs dodamies meditācijā uz pazemi kopā ar savu Spēka dzīvnieku. 

Pasaucu Spēka dzīvnieku un pabaroju ar avenēm, tad tas piecēlās kājās kā Lielais Tēvs (Kernūns). Tad viņš mani pāršķēla uz pusēm, ieliekot rokas galvas viducī un atplēšot vaļā. Tad tas, kurš mani šķēla, biju es pats. Tad es skatījos Lielajam Tēvam acīs, tā kļuva baltas un no tām plūda balta gaisma manās acīs un arī no mutes plūda miglai līdzīga gaisma. Tā mēs stāvējām kādu laiku, biju ieķēries viņam ragos virs galvas. Tad viņš paņēma mani aiz rokas un sāka vest uz pazemi, es pie viņa plauksta sarāvos pavisam mazs, kā embrijs. Mēs ielecām alā. Alu sienas bija veidotas no koka saknēm, mēs gājām arvien dziļāk, līdz alā es varēju sajust aukstumu un šķita, ka smaržo pēc pagraba.

 Beigās mēs izgājām lielā bibliotēkā, kur bija milzīgi krēsli un pilni skapji ar grāmatām. Jana beidza rībināt bungas un es atgriezos no meditācijas.

Otrajā daļā mēs devāmies pie Zemes Mātes, lai dziedinātos un saņemtu spēcīgāku sazemējumu uz pazemes pasauli. Meditācijā, es ielēcu kopā ar Lielo Tēvu tādā mīkstā zemē, un iegāju alā pilnā ar kalnu kristāliem. Uz tāda paaugstinājuma sēdēja personificēts Mātes Zemes aspekts, sajutu, ka prātā ieplūst vārsmas, kas līdzīgas dzejai- “es esmu pavasara pirmie ziedi, manas mājas ir putnu ligzdās, kalni ir manas krūtis, es esmu iedvesma augt ziediem, no manas miesas krīt ūdenskritums …” Visu ķermeni pārņēma tāda iedvesmojoša enerģija.

Pašās beigās kā parasti mēs sadalījāmies pa pāriem, ar uzdevumu pateikt otram, kāds spēka amulets nepieciešams? Es redzēju, ka nepieciešama zvanu skaņa un koka bezdelīga.

Dzelzi rūda ar uguni, cilvēku ar aukstumu.

Vakar biju uz Māra Žunda vadīto semināru par Vima Hofa (Wim Hof)  metodi.  Vienmēr esmu gribējis rūdīties un iespējams arī staigāt ziemā ar šortiem vai peldēties aizsalušos ezeros.

Mēs peldamies vai uzvedamies atbilstoši ārējiem apstākļiem. Uzpūš vējš, mēs uzvelkam kādu siltāku jaku, sagaidām Jāņus un sākam peldēties, daži arī vēlāk. Bērnībā mums jau saka, ka saģērbies siltāk, ārā ir auksts. Vai arī ar pirmo sniegu parādās arī pirmās iesnas, klepus. It kā mēs savu ķermeni trenētu, ka aukstums palīdz saķert plaušu karsoni vai kādu citu slimību. Kā būtu, ja mēs aukstumu pieņemtu kā savu draugu? Kad uznāk aukstums, mēs parasti ieraujam plecus un saraujamies mazāki, lai noturētu siltumu. Māris stāstīja, ka rūdīšanās sākas ar mieru un atslābināšanos, kad cilvēks var mierīgi ieiet ledus aukstā ūdenī. Pretēji tam, ka mēs varam ielekt aukstā ūdeni drebinoties un drebinoties izkāpt, kur šādā procesā strauji izdalās adrenalīns. Pēc šādas peldes var arī saņemt “sodu”.

Māris mācīja strauji elpot ar diafragmu, pie šādas elpošanas asinis paliek sārmainākas un sāpju receptorus padara nejūtīgākus. Elpošana kā dabisks pretsāpju līdzeklis ietekmē parasimpātisko nervu sistēmu.

Strauji mēs elpojām 30 min, sajūtas bija dažādas. Kājās parādījās tirpoņa, galva šķita kā meditācijā bez domām, ķermenis strauji atslābinājās, arī parādījās papildus iekšējā enerģija.  Dažiem parādījās sāpes ķermenī kādā vietā uz kājas vai plecos, jo tā vieta bija slikti apasiņota. Daži smējās vai pretēji nobirdināja kādu asaru.

Šodien ejot uz darbu domāju, kāpēc Vima Hofa metode ienāca manā dzīvē? Ko es no tās gribu iemācīties? Tad sajutu, ka tas saistīts arī ar samaņu bungām, kuras arī nesen ienāca manā dzīvē. Ka tas ir Zemes (Gaias) aspekts, lai saplūstu ar viņu tuvāk. Arī daudzās meditācijās vai šamaņu ceļojumos es redzu sniegu,- aukstuma simbolu. Vai tā varētu būt norāde?  Kāda iepriekšējo dzīvju atmiņa?

 Atcerējos grāmatu, ko lasīju bērnībā, par meiteni vārdā Marta, kura devās uz Ameriku 1692.gadā ar kuģi “Mājpuķīte”, lai piligrimu un puritāņu pilsētā sāktu dzīvi prom no vecās Anglijas, kur sākās raganu medības.  Viņa redzēja, ka daudzi puritāņi vīrieši visu ziemu pat nemazgājas, jo ūdens tilpnes ir aizsalušas, bet indiāņi, kuri tika uzskatīti par mežoņiem izcirta upēs āliņģi un peldējās, nepazīstot slimības vai bailes.