Dzelzi rūda ar uguni, cilvēku ar aukstumu.

Vakar biju uz Māra Žunda vadīto semināru par Vima Hofa (Wim Hof)  metodi.  Vienmēr esmu gribējis rūdīties un iespējams arī staigāt ziemā ar šortiem vai peldēties aizsalušos ezeros.

Mēs peldamies vai uzvedamies atbilstoši ārējiem apstākļiem. Uzpūš vējš, mēs uzvelkam kādu siltāku jaku, sagaidām Jāņus un sākam peldēties, daži arī vēlāk. Bērnībā mums jau saka, ka saģērbies siltāk, ārā ir auksts. Vai arī ar pirmo sniegu parādās arī pirmās iesnas, klepus. It kā mēs savu ķermeni trenētu, ka aukstums palīdz saķert plaušu karsoni vai kādu citu slimību. Kā būtu, ja mēs aukstumu pieņemtu kā savu draugu? Kad uznāk aukstums, mēs parasti ieraujam plecus un saraujamies mazāki, lai noturētu siltumu. Māris stāstīja, ka rūdīšanās sākas ar mieru un atslābināšanos, kad cilvēks var mierīgi ieiet ledus aukstā ūdenī. Pretēji tam, ka mēs varam ielekt aukstā ūdeni drebinoties un drebinoties izkāpt, kur šādā procesā strauji izdalās adrenalīns. Pēc šādas peldes var arī saņemt “sodu”.

Māris mācīja strauji elpot ar diafragmu, pie šādas elpošanas asinis paliek sārmainākas un sāpju receptorus padara nejūtīgākus. Elpošana kā dabisks pretsāpju līdzeklis ietekmē parasimpātisko nervu sistēmu.

Strauji mēs elpojām 30 min, sajūtas bija dažādas. Kājās parādījās tirpoņa, galva šķita kā meditācijā bez domām, ķermenis strauji atslābinājās, arī parādījās papildus iekšējā enerģija.  Dažiem parādījās sāpes ķermenī kādā vietā uz kājas vai plecos, jo tā vieta bija slikti apasiņota. Daži smējās vai pretēji nobirdināja kādu asaru.

Šodien ejot uz darbu domāju, kāpēc Vima Hofa metode ienāca manā dzīvē? Ko es no tās gribu iemācīties? Tad sajutu, ka tas saistīts arī ar samaņu bungām, kuras arī nesen ienāca manā dzīvē. Ka tas ir Zemes (Gaias) aspekts, lai saplūstu ar viņu tuvāk. Arī daudzās meditācijās vai šamaņu ceļojumos es redzu sniegu,- aukstuma simbolu. Vai tā varētu būt norāde?  Kāda iepriekšējo dzīvju atmiņa?

 Atcerējos grāmatu, ko lasīju bērnībā, par meiteni vārdā Marta, kura devās uz Ameriku 1692.gadā ar kuģi “Mājpuķīte”, lai piligrimu un puritāņu pilsētā sāktu dzīvi prom no vecās Anglijas, kur sākās raganu medības.  Viņa redzēja, ka daudzi puritāņi vīrieši visu ziemu pat nemazgājas, jo ūdens tilpnes ir aizsalušas, bet indiāņi, kuri tika uzskatīti par mežoņiem izcirta upēs āliņģi un peldējās, nepazīstot slimības vai bailes.