Galvā domas par mājas remontu. Par savas mājas iekārtošanu. Kā izremontēt? Ātrāk pabeigt? Ko tad? Nākamais remonts? Cita māja? Esmu piecēlies pirms zvana un jau nodarbinu sevi ar šiem jautājumiem. Atgriežu sevi tagadnē. Tik muļķīgi šķiet domāt par remontu, kurš nenotiek tagad. Domāt par māju, kuru neredzu, tagad. Iespējams viņas vairs nav? Kā tikai manā prātā? Taču, mocīt es sevi mocu tagad, šajā mirklī, piecos no rīta.
Sākās rīta meditācija. Pamanu, ka kāds vēl ir devies projām. Mēs paliekam mazāk. Niks runā par garīgo draudzību, ka tā ir svarīga dzīvē. Kādi ir mūsu garīgie draugi? Divas lietas notiek uz spilveniem- prakse jeb klātesamība, kad atgriežamies pie ķermeņa un attīsta tādu dziļu koncentrēšanos, ko saprot ar meditāciju. Taču virspusē uzpeld visādas sāpes, drāmas. Meditācijas uzpeld ainas no bērnības, atcerējos savu 3 klases garderobi, ka tā bija zaļā krāsā, atcerējos vienu ainu, kur kopā ar tēvu bijām aizgājuši pie viņa drauga, lai viņš varētu iedzert. Taču ilgi pie šīs ainas nevar uzturēties, tās palaiž un atgriežas pie elpošanas.
Pa dienu pastaigājos un gar ceļu pļavā salasīju ugunspuķes lapas. Atnesu uz istabu un domāju, ka jāsažāvē tēja, taču no sākuma tos vajadzētu sasmalcināt, lai auga lapas varētu fermentēties, un kad kādā ziemas vakarā tās apliešu, lai tēja iemantotu maigi brūnu krāsu. No virtuves paņēmu bļodu, atnesu uz savu istabu un sāku ritināt kopā katru lapiņu atsevišķi, un likt bļodā. Kādā mirklī ienāca istabas biedrs. Viņš jocīgi paskatās uz mani, tad es aptvēru, cik muļķīgi, tas viss izskatās. Un runāt nevaru, lai pateiktu:”Hey, vecīt, es te salasīju Ivan Čai, tas tāds process, lai auga lapas izdala šķidrumu pirms žāvēšanas, lai tēja garšīgāka," jo mēs ievērojam godājamo klusumu. Domāju pēc retrīta visu viņam paskaidrošu, taču viņš arī pazuda nākamajā dienā.
Pa dienu meditācijā redzēju ainu, kur man ir nocirsta kreisā roka. Skatos uz to, kā tā guļ uz zemes, tā tikko bija mana ķermeņa daļa, tagad tā guļ zemē. Man to nocirta. Atlaižu ainu un koncentrējos uz klātesamību. Atkal aina, kur guļu gultā ar drudzi, pārsietu roku, mugurā mūka drānas, tādas oranžas, mājas sienas taisītas no caurspīdīgiem salmiem. Šķiet, ka tā arī nomiru. Atlaižu ainu. Vairs nekas tāds nerādījās. Vēlāk prātoju, var būt tā bija iepriekšējās dzīves aina? Šajā dzīvē man uz kreisās rokas ir apdeguma rēta no bērnības. Var būt tas ir iepriekšējās dzīves atgādinājums? Vēl nedaudz par šo prātoju pie pusdienām.
5 grupas no kā sastāv agregrātstāvokļi: 1. Ķermenis; 2. Sajūtas (patīkams/nepatīkams, neitrāls); 3. Uztvere (pieliek pieredzei birkas); 4. Sankāra (vēlmes, rīcība, impulss), 5. Apziņas (6 apziņas maņas, kas pieredz. Arī prāts, kā sestā maņa.
Niks sāk vadīt vakara mācību.
Mēs identificējamies ar savu domājošo prātu. Un sakām, tas esmu es, taču patiesībā tā ir konstrukcija, kas noformējas. Dzīvojam mājā, taču nevaram teikt, ka esmu māja. Taču tas ir tas, ko mēs parasti darām. Viss ir safabricēts veidojums, bet šī apzinātība ir tagad. Apzinātība redz visu, kas ienāk. Tā ir vienmēr tagad. Piemēram, izejam ārā dārzā un istaba ir atmiņa. Mēs konstruējam visu no atmiņas. Prāts veido stāstu un saka, tā ir mana pasaule. Kas ir domājošs prāts? Tas ir jāsaprot, tā ir daba, kas sevi saprot. Saskaņot sevi ar sirdi, ar prātu, ar realitātes dabu, tad saprotam ciešanu dabu.
Ja saplīst vāze, mēs redzam, kas bija kopā, kādreiz sadalīsies. Tāpat arī mūsu ķermeņi, tas mēs varam atpazīt, kas ir atklāsme, tā nav akla ticība. Mēs sevi tādā veidā atsvabinām no važām. Tas ve pie patiesas laimes. Un tad atkal kaut kas pārņem prātu, tad uz mirkli pastājies, ieelpo un atceries, kas ir īsti patiess. Tā tas ir. Jūsu labsajūta nav atkarīga no apstākļiem, šī beznosacījuma sajūta pastāv ārpus nosacījumiem. Uz spilvena sēžot mācāmies prātu. Lai redzētu, kāds tas ir. Tas parāda. Redzēt, kā mēs reaģējam uz to, kas nepatīk. Mums ir lielumi apstākļiem (ērta gulta, ūdens), taču var būt ciešanas, jo prāts grib būt kaut kur citur. Taču kaut kas mūs atveda uz retrītu. Taču dzīvē ir kaut kas vairāk par mašīnām un jauniem ķermeņiem.
Kā ēst apzināti? Mēs sastopamies ar instinktiem, vēlmēm. Mēs neēdam pēc 13:00, tad prāts sāk rādīt fantāzijas. To vienkārši sākam ieraudzīt ar praksi. Tad mēs trenējam savu prātu/ķermeni. Kurš ir galvenais instinkts vai atklāsme? Tāda ir prakse, trenējam savu prātu.
Niks sāk atbildēt uz jautājumiem, kas uzrakstīti uz lapiņām.
Kā budisms saprot dvēseli? Un dzīvi pēc nāves?
Vitakka- doma rodas un Vicara- kur doma turpinās. Laba sajūta, ka redz šo domu rašanos un turpināšanos. Paliek tikai līdzsvars. Parādās apziņas izplešanās. Tad, kad apstājās domāšana, arī patības sajūtas izmainās, arī enerģija sāk plūst savādāk. Enerģija vairs nav sakopota ar vienu “es", tad zūd robežas starp ķermeni un apkārtējo pasauli. Pamatizjūta, ka nav robežu. Kad apziņa izplešas visumā, pilnīga sajūtas izzušana, līdz kamēr nonāk pie tukšuma sajūtas. Tad parādās nemateriālā sajūta, pieredz nāves stāvokli, pieredz apziņu drošā vietā ķermenī ar identitāti un nav neviena, kas nomirt, nav identitātes. Tad atkal atgriežas fiziskā formā un saņem identitāti. Buda devās cauri visiem līmeņiem trīs reizes. Budismā nav dvēseles, ir vēlmju tendences, jotas, kas ieved formu dzīvē, ir alkas, vēlmes pieredzēt dzīvi, tas spēks rada formu. Ja mēs attīrītos no alkām, tendence atkal atradīs formu. Alkas/vēlmes ir ciešanu cēlonis. Kā meditētāji mēs vērojam, kā rodas domas/rīcība. Tradīcijas saka, ka dvēsele ir daļiņa no dieva, ka atgriežas pie dieva. Taču budismā, tas nav, jo atkal piesaistās identitāte, budisms saka, ka nav atsevišķas identitātes. Budismā arī nav spekulācijas kā radās dzīvība, jo tas ir neizprotami un kā tas radies, Buda mācīja, ka vieni apstākļi rada citus apstākļus, ka vienīgais veids, kas nav apstākļu nosacīts, tad radās 4 cēlās patiesības un 8 posmu ceļš, kas ved uz ciešanu izbeigšanu. Un cilvēka būtnēm ir spēja to izjust, sākotnējā daba, ar ko mēs piedzimstam.
