Ceturtdienas vakarā ieradāmies Vidzemes Retrītu centrā. Pirmo satikšanās meditāciju vadīja Vilnis. Meditācija bija sadalīta trijos posmos, katrs pa 10 min. Pirmajā posmā mēs smējāmies savā nodabā ar aizvērtām acīm. Otrajā posmā mēs buldurējām buldurēt, runājām haotiskas zilbes un pēdējā posmā visi apgūlās ar vēderu uz zemi un saplūda ar vēso grīdas plienu. Vakaru turpināja Linda ar Esības meditāciju. Sākās klusēšana.
Piektdienas rītā prāts centās vislaik runāt pats ar sevi, plānot un apspriest. Konkrēti tas sadalījās divās atšķirīgās pusēs. Viena puse, kura runā, otra puse, kura klausās. Gribēju sajust to pusi, kura klusēja. Arī klusējot parādās sajūtas, ka apkārtējā pasaule ir metaforas, ka visam ir sava nozīme. Kā apokrifiskajos evaņģēlijos rakstīts, ka Dieva valstība ir Jūsos un Jums apkārt.. lasīt Dieva grāmatu.
Piemēram, izejot āra no Retrīta centra, bija četri lauku ceļi. Liekas, ka katram ceļam ir sava nozīme. Savs simbols. Katram no tiem ir savs stāsts. Katru dienu staigāju pa vienu no šiem akmens ceļiem un ļāvu tiem izstāstīt man stāstu.
Viens ceļš veda pie sagruvušas lauku akmeņu mājas. Sajutu, ka esmu karavīrs, lielā un melnā mētelī, pie sevis saku, es neesmu zaldāts. Jūs mani ar kādu esiet sajaukuši. Ejot vēl tālāk skatos, ka tā ir kapsēta ar piemiņas vietu partizāniem. Ātri vien pagriezos un gāju atpakaļ. Negribēju, lai man nāk līdzi kāds mirušais.
Otrs ceļš veda uz svētvietu, pie dižozola. Tas auga maza paugura galā. Vēlāk gāju pie senā koka saknē pasist savas briežu bungas.
Trešais ceļš veda mājās vai no mājām, atgādināja dzīvi, pa kuru iet cilvēks un pilda savu uzdevumu. Cilvēks vēro apkārtni, salasa kādu akmeni, pieskaras augiem. Sajūsminās par debesīm vai lamājas, ja pakrīt.
Un ceturtais ceļš veda uz Aizmirstību, ejot pa šo ceļu galvā nāca vēstures ainas par dzimtcilvēkiem, kā latvieši strādājuši lauku mājās, cik smagi klājies, ka katra māja bija pilna ar raizēm, ar priekiem, kā šie ļaudis dzima un auga. Bija sajūta par kādu jaunu sievieti, kurai te bija nelaimīga mīlestība un viņa nomira jauna. Viss paliek Aizmirstībā.
Dienas meditācijā apziņā uzpeldēja ainas no iepriekšējām dzīvēm, kur es biju mūks kādā Āzijas klosterī, kur mēs ar citiem mūkiem klusējām līdz 1 000 dienām, tur es arī biju mazs puika cellē, vēlāk redzēju, ka skraidīju pa tādām sarkanām koka istabām ar iekšējo pagalmu un dažiem kokiem. Vēl iepeldēja aina, ka es dzīvoju augstu kalnos, mazā mājiņā, kur satiku svētceļniekus, kuri devās uz Tibetas Svēto kalnu. Tās ainas iepeldēja apziņā kā uzplaiksnījumi.
Sestdien, es piecēlos agri, lai praktizētu cigun. Meditācijas telpā biju viens pats, saule vēl tikko ausa. Un sajūta, ka uz mani skatās sieviete no istabas stūra un šī sajūta turpina pavadīt visu laiku. No sākuma atmetu šo sajūtu un turpināju praktizēt. Tikai vēlāk, kad vakarā Ilga vadīja Kakao rituālu, Linda stāstīja, ka aizdzinusi divus mirušos. Pirms gulētiešanas Dana uzrakstīja man zīmītē, ka jūt telpā mirušo vienu sievieti un vīrieti. Vēlāk Viktors apstiprināja, ka arī sajūt klātbūtni. Es izvairījos no kontakta ar mirušajiem.
Vakarā Ilga vadīja Kakao rituālu. Mēs klausījāmies bungu ritmā, dzērām kakao un meditācijā satikām Zemes enerģiju, ieaugām ar saknēm Zemes garozā, satikām Lielo Māti un savu skaisto Es. Tad pulkstenis bija tuvāk pusnaktij mēs nodevāmies Transa dejām, kā senās ciltis pie svētā ugunskura.
Svētdien bija mana vārda diena. Draugi man sarūpēja apsveikuma zīmējumu ar novēlējumiem, šokolādi un vīraku. Aizsēja acis un klusējot uzveda uz otro stāvu un apguldīja matracī un izmasēja man kājās. Es sajutu pateicību nākam cauri manam ķermenim, lielu labsirdību un laipnību. Šis rituāls atkal ieguva simbolu manā apziņā. Kā nomazgāties no grēkiem vai attīrīties.
Esmu ļoti pateicīgs par visiem satiktajiem cilvēkiem. Es nezinu, ko tik labu esmu darījis savā dzīvē vai iepriekšējās, ka esmu pelnījis satikt tik labestīgus, mīlestības pilnus un gaišus cilvēkus.
