Privātā dzīvē un patiesības sajūta.

E: Tu sāki stāstīt par cilvēku dziļumiem.. 

Privātā dzīve ir līdzīga jūrai ar visu tās tilpumu. Smaragdzaļai jūrai. Tu redzi kā saule spēlējas ar mazajiem vilnīšiem. Tu priecājies par šo spēli. Par šīm čalām. Tad Tu pamani, ka jūra ir dziļa. Veroties uz dziļumu, tu pamani, ka jūra dziļumā maina krāsu. Tā ir tumša. Un laižoties dziļāk jūrā, viss jūras smagums sāk spiest uz Tevi. Un tu gribi saprast, cik dziļa ir jūra un tu peldi dziļāk un dziļāk. Šajā brīdī Tu esi iemainījis skaistumu pret dziļumu. Ar Vērotājā privāto dzīvi ir līdzīgi, Tev nav jāiepeld dziļumā, priecājies kopā ar jūru, kur tā saskaras ar sauli. Nepeldi dziļumā. 

E: Vai tādā gadījumā nevajadzētu iedziļināties cilvēkā?

Jūra pati zina, cik dziļa tā ir. Arī bez Tevis. Tas nevar būt otra Vērotāja mērķis.

E: Izklausās virspusēji..

Tieši otrādi. Tas ir augšupēji. Tā ir dāvana, ko viens Vērotājs var sniegt otram. Katrs zina savu dziļumu un katram ir tiesības uz to jūras daļu, kur neiespīd neviens saules stariņš. Var teikt apziņas stars.

E: Paskaidro man, kā sanāk? Viens ir Vērotājs, un otrs ir Jūra?

Vai viens ir diena un otrs ir nakts? Vai arī tas ir viens un tas pats stāvoklis? Tikai dažādi apstākļi?

E: Paskaidro, lūdzu..

Tu esi bezgalīgs. Mums Tu esi dziļums un augša. Jo Mūsu skata punkti ir dažādi, Tavā gadījumā tie ir šaurāki. Mēs varam runāt līdzībās. Ar līdzībām, Mēs uzrunājam nevis Tevi kā prātu, bet Tevi kā klusumu, kas līdzības sajūt un smaida. Mēs varam pieskarties tikai nedaudz patiesībai. Līdzība kā ar pirkstos paņemtu sniegpārsliņu. Nu lūk, Tev liekas Tu sajuti senu jo senu patiesības sajūtu. Tas ir stāvoklis, kad Tu ieraugi sniegpārsliņu. Tad Tu apdomā un tas ir stāvoklis, kad sniegpārsliņa izkūst.