Tu esi tik stiprs, cik tava vājākā vieta.

            Sestdien biju pie Māra Žundas uz Rūdīšanās skolas apmācību pēc Wima Hofa metodes. 

Teorija kopā ar elpošanas praksi. Māris stāstīja, ka cilvēki vairāk un vairāk nosiltina savas mājas, ģērbjas arvien vairāk, ka siltums ir kļuvis par komfortu, ka ķermenis zaudē veselīgu siltuma un aukstuma kontrastu. Aukstums kļūdaini tiek saistīts ar saslimšanu. Pats aukstums ir ārējs apstāklis un ķermenis zaudē savu spēju adaptēties, pielāgoties apkārtējai videi, jo cilvēkam asinsrite ir dabiskās siltuma trubas, asinsrite silda ķermeni un nervu sistēma saglabā mieru aukstumā.

          Mēs noklausījāmies teoriju par elpošanu, asinsriti un nervu sistēmu. Sākām taisīt elpošanas praksi, kur ir Wim Hof metodes stūrakmens. Kādas 30 min strauji elpojām. Pēc tam izgājām pagalmā un taisījām papildus fiziskos vingrinājumus, kuri iesilda ķermeni. Un gājām ūdens baļļā ar ledus gabaliem. Kad kāpu iekšā, ķermeni sāka durstīt ar mazām adatām un prāts vislaik skandināja, ka jākāpj laukā, mierīgi elpoju un noturējos kādu minūti. Izkāpjot āda visa āda bija sarkana. 

            Ja es pareizi sapratu, no teorijas, ka ādas virsējā slāni sāk veidoties tā saucamie brūnie tauki, kuri aizsargā no aukstuma un šūnas atceras aukstumu, katrreiz pēc idejas, varētu vieglāk ieiet aukstumā, bet pilnīgi komfortā ar aukstumu neviens nebūs. Tas ir mežonīgs draugs, kuru izskolot pa savam nav iespējams. Var tikai nedaudz sadraudzēties.