Diena pirmā. Apustulis Jēkabs. Motīvs Strēlnieks.

Rīts sākās mierīgs, šķiet ugunīgs, šķita, ka prāts ir skaidrs un spēj ātri koncentrēties. Veikalā izmisīgi cilāju dārzeņus un dzirdēju, kā pie sevis saku: "šitā es neizdzīvošu, vajag kaut ko sātīgu, šitā nevar, nekas nesanāks." Kamēr sapratu, ka es sevi programmēju, skaidrā dienas laikā. Un neviens šis apgalvojums nav patiess. Tāda automātika.

Tramvajā sāku gandrīz raudāt, divas mazas meitenītes sarunājas. Viena saka otrai, Tu tā jocīgi šodien matemātikas stundā izrunāji skaitļus. Tad viņas turpina runāties par sporta somu, vai kādreiz ir pazudusi. Un tad tā viena pajautā, vai tu esi krievs? Un otra atbild, jā, bet nevienam klasē nesaki, dažiem latviešiem nepatīk krievi. Tad viņas sāka runāt par skaitļiem. Mazā sirdsapziņa visam lielajam tramvajam.

Vakarā aizgāju paskriet pa parku. Redzēju kā riet saule aiz mākoņiem, spīdošiem gaismas ceļiem. Daudzi bija iznākuši paskriet. Redzēju, ka kopā skrien tēvs ar dēlu. Tēvam varēja būt ap gadiem 65, dēlam pāri 40, viņi vēl sacentās, kurš ātrāk noskries gar pieminekli. Starp viņiem bija vesela mūžība, tik atšķirīgi.

Apustulis Jēkabs ir aizbildnis ceļotājiem, pravietis svētceļotājiem. Tas pavada, ja ceļš ir nezināms un šķiet draudīgs. Viņš pavada tos, kuri sāk iet.