Rīta zvans 5:30. Atmostos, tā nāk miegs. Mierīgi pieceļos kājās, istaba ir galīgi vēsa. Ir ienācis rudens. Dzirdu dažus soļus pa gaiteni. Mans istabas biedrs vēl guļ. Virtuvē atrodu krūzi un saspiežu dažas citrona šķēles ar cukuru un apleju ar karstu ūdeni. Garām paslīd daži miegaini cilvēku stāvi. Mēs nesaskatāmies, jo retrītā tā mēs darām. Izeju ārā pagalmā, pāri laukiem pilnīga migla. Balts piens pāri dzelteniem rudzu laukiem. Nevar saprast, kur ir debesis vai zeme. Viss baltā apziņas tīrībā. Atskan zvans. Dodamies uz rīta meditāciju.
Niks pēc rīta meditācijas sāk rīta sarunu jeb mācību.
Mēs varām atbrīvoties no labām/sliktām sajūtām. Tas nenozīmē, ka tie neparādīsies, taču tagad mēs zinām, ka tie parādās un tos novērojam, mums nav jārīkojas uz tiem. Dažreiz mēs pat varam novērtēt, kā kļūstam par kādu sajūtu/emociju. Varam sev teikt, ooo nelaimīgums ceļas vai ooo laimīgums ceļas, tad to var novērtēt.
Man ķermenis sasniedzis maksimālu spriegumu. Manas kājas ir notirpušas no meditācijas, asas sāpes mugurā. Pirmo reizi saliecu kājas meditācijas laikā, jo vairs nevarēju izturēt. Drīz jau būs pusdienas, varēšu pastaigāt. Pamanīju, ka viens vīrietis arī aizbraucis. No sākuma domāju, ka viņš ilgāk nolēma pagulēt, taču izskatās, ka būs devies mājās. Mēs paliekam mazāk.
Esmu aptvēris to lauku galvā, kad ienāk domas. Es skaidri nodalu. Tās ir domas un šis ir vērotājs. Tās ienāk prāta telpā kā burbuļi. Es tās varu atlaist nepieķerties. Taču tāds smeldzīgs klusums, manis nav un it kā kaut kas ir.
Niks turpina, ka kāds budistu mūks raksta:” Nemēģiniet par kaut ko kļūt. Neesiet meditētājs. Neesat apgaismots. Kad sēžat, ļaujat būt. Kad staigājat, ļaujiet būt. Nepieķerties pie nekā. Nepretojaties nekam." kāpēc tā saka? Nekļūstiet meditētājs? Viņi saka nekļūstiet apgaismoti. Viņi neaicina prātu, kuru cenšas par kaut ko būt, par kaut ko tapt, to vada ideāli un idejas. Ja tu sēdi, lai tā ir. Esam ar to, kā ir. Tā ir savādāka pieeja. Prāts, kurš pieņem. Kad staigājat, vienkārši staigājat. Nepieķerieties nekam un nepretojieties nekam. Kā man dzīvot savu dzīvi? Ja tā darīšu? Kā nopelnīšu EUR, lai samaksātu rēķinus? Kā varu dzīvot dzīvi ar tādu “mindset"?
Samsara ir bezgalīgs cikls, kur lietas parādās un izgaist. Kamēr mēs esam stipri varam skriet līdzi šim ritmam. Daudzās reliģijās valda dogmatika, mazāk prakses. Budismā pieeja ir vistiešākā. Vienmēr budisms ir aicinājis pašam iepazīt, nevis akli ticēt. Nemēģiniet nekas būt, vienkārši klātesošs tagad. Tikai vēro. Caur vērošanu redzēsiet kā ir patiesībā.
Budas laikā dzīvoja psihopāts, kurš visus nogalināja. Un no katra upura paņēma zobu un taisīja krelles. Un vienu dienu ieraudzīja Budu, taču nevarēja noķert Budu, beigās sāka kliegt- Apstājies! Buda pateica: ”es esmu apstājies. Vai tu esi apstājies?" Un trakais saprata, ko ir sadarījis. Un kļuva par mūku un apgaismoto. Ubagoja kādā ciemā un to atpazina ciema iedzīvotāji un nomētāja ar akmeņiem. Viņš to pieņēma ar pazemību, jo tā bija viņa karma. Tāpēc mēs pieņemam, ko pieredzam. Tādā veidā varam būt mierā ar savu pagātni.
Mēs ejam un ļaujam būt. Nekam nepieķeramies. Mēs neesam domu īpašnieki. Arī sajūtas nāk no apstākļiem. Arī ķermeņi nav mūsu, tā ir daba, apstākļu daba.
Ir četras dievišķās spējas, kā emocionāli skatāmies uz dzīvi ar atmodušos prātu.
- Karuna jeb līdzcietība. Pieredzot ciešanas, mums ir līdzcietība. Ja pieredzam ciešanas, tad sajūtam līdzjūtību.
- Mudita jeb līdzpriecāšanās. Kad redzam bērnu, kas spēlējas, mēs arī kļūstam laimīgi, citi cilvēki priecīgi un mēs arī.
- Upekkha jeb nosvērtība un līdzsvars. Prāta stāvoklis, saistīts ar atmošanos. Kurš ļauj saprast, ka dažas lietas nevar mainīt- laime ir pārejoša, ciešanas ir daļa no pasaules. Tā tas ir. Tas negāž mūs no kājām.
Četras dievišķās spējas, atspoguļo dažādību kāda var būt dzīve. Kaut kas, kas nav mākslīgs. Nāk no tīras sirds un tīra prāta. Uzliec roku uz sirds un sāc elpot ar sirdi, tā noņem fokusu no prāta un uzliek uz sirdi. Tad atrodi kādu skaistu vietu un esi laimīgs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru