Klusēšanas retrīta atklāšana. 1. diena. Sestdiena.

             Pirmajā dienā ierados ap pusdienlaiku. Pats klusēšanas retrīts notika skolas telpās. Telpas bija sadalītas vīriešu un sieviešu guļamistabas, meditācijas zāle. Mēs paēdām vieglu veģetāru maltīti un drīz vien jau sākās pirmā meditācija. Kopā mēs bijām 20 cilvēki un no tiem 10 vīrieši. Katram bija meditācijas matracītis un neliels griķu pufs, uz kura sēdēt lotosa pozā. Meditācija ilga 45 min. Atskanēja Tibetas bļodas zvans un mēs sākām meditāciju. Pilnīgā klusumā koncentrēšanās uz punktu pie deguna, kur elpa ienāk un iziet no ķermeņa. Pamanīt, kā domas ienāk apziņas telpā. Kad domas aizved projām, atkal atgriezties pie koncentrēšanās objekta. Anapanasanti prakse. Vakarā Niks Kerols (Nick Carroll) vada Budisma mācību jeb Dhammu. Pirmajā dienā nevarēju sakoncentrēties. Kā apsēdos meditācijā, tā migu ciet. Nemaz nerunājot par koncentrēšanos uz elpu. Pieņēmām godājamo klusumu, ka visa prakse notiks ar sevi. Vērosim prāta dialogu. 21:30 devāmies gulēt. 

Nika Kerola vakara runa:  

            “Šobrīd ir tā, kā ir.” Nika Kerola mantra. Nekas, kas pastāv nestāv uz vietas, mēs zinām, kad novērojam. Dhamma, tas kā lietas ir, atpazīstam, kas ir realitāte. Buda nemācīja budismu. Buda mācīja Dhammu: “Neticiet man, izpētiet, kā ir! Pati eksistence ir ciešanas." Kāpēc ir ciešanas? Jo ir gribēšana pieredzēt sajūtas. Vēlēšanās/gribēšana ir ciešanu cēlonis. To varam redzēt savā dzīvē. Pēc visa, ko mēs gribam. Attiecības? Mašīna, kas nerūs? Ja arī saņemam vēlmi, cik ilgi bauda paliek? Dabūjam attiecības, cik ilgi tās paliks? Prakse retrītā paplašina tolerances lomu, paciest neērtības, paciest, ka ilgu laiku sēž vienā pozā, nav izklaides. Izbaudām katra mirkļa parastumu. Katra ideja ir ilūzija un prakse atved atpakaļ: “Šobrīd ir tā, kā ir.” Trešā cēlā patiesība, ir ciešanu izbeigšana. Tas nenozīmē, ka kož ods un nesāp vai ja nav drēbju nebūs auksti. Tā ir fiziskā realitāte. Ciešanas ir tas, ko mēs darām ar pieredzi. Ka var būt beigas ciešanām. Astoņu posmu ceļš- formula kā izbeigt ciešanas. Sākas ar ikdienas lietām. Pareiza runa- patiesi runāt, pareiza rīcība- nezagt, neizmantot citus cilvēkus. Uzvedības noteikumi. Cik jaukāk būtu uzticēties tiem, kas ir apkārt. Cik patīkami ar tiem, kas tur vārdu. Tas ir konvenciālais (vispār pieņemtais) ieguvums. Iekšējā prakse- cik labi, ka varam mierīgi gulēt. Ja dzīvojam ētiski, tad jums ir tīra sirdsapziņa. Nevis, kāpēc es piekrāpu kādu? Kāpēc es meloju? Ir izpētītas smadzenes, kā tās strādā, kad rīkojamies negodīgi. Nabaga smadzenes, kā tās nopūlās! Atdzīt kļūdu ir ļoti tieši. Kad mēs melojam, tas spiež uz sirdi, tas ir smagi. Ja ir krāpnieciska dzīve ir grūti meditēt. Labs meditācijas pamats ir ētisks kodekss, tāpat praktizēt dāsnumu. Attālināties no lietām, kas mums pieder. Ja izdarām kaut ko negodīgu, cenšamies to momentā labot. Ja nesanāk, mēģinām vēlreiz.  

          Apzināšanās prakse izmaina smadzenes. Kad mēs meditējam, mēs praktizējam klātesamību. Samadhi- stāvoklis, kas iet un nāk. Kur mūsu “es" sajūtas izgaist un kas tā izgaist, mēs piedzīvojam svētlaimi. Atmošanās īstenībā- pamatrealitātē, kura parādās un izzūd- absolūtā realitāte un tās daba ir tukšums. Tā ir realitāte, kur mēs dzīvojam un mēs neesam tajā atmodušies. Šī realitāte ir bez sākuma un beigām. Kur ir šī realitāte? Tā ir šeit, mēs visi šeit esam. Mūsu prakse ir sāk sadalīt daļās apziņu no apziņas sastāva. Apziņas sastāvs- kas nāk un iet. Apziņa paliek. Kur notiek mana pieredze? Katra sajūta, doma, ideja. Parādās. Pastāv. Izgaist. Un pazūd kur? Apziņā. Tas ir vārds, kam mēs pieliekam vārdu. Taču tam nav vārda. Budas apziņa. Nav svarīgs apzīmējums, kas ir svarīgi ir atmosties realitātē.  

Turpinājums sekos...