Pirmais agrais rīts 5:30 atskan zvans. Visi ceļas uz rīta meditāciju. Saule vēl aust un lielā skolas zāle ir auksta un tumša. Atrodu savu paklājiņu un apsēžos sakrustotām kājām. Nevaru noturēt elpas koncentrēšanos pie deguna. Prāta fokuss klejo un caurskata domas, tad plānus, tad atmiņas, tad nākotnes idejas un atkal atgriežos pie deguna. Jo uzdevums ir saglabāt apzinātību pie punkta, kur gaiss ieplūst degunā un izplūst ārā.
Brokastis sākas 7:30. Ēdamistabā uz galda uzlikts katls ar auzu biezputru, sagriezts siers, maize un biezpiens. Uztaisu melno tēju un apēdu biezpienu. Apetīte minimāla un nāk miegs. Ap astoņiem sākās darba meditācija. Katram ir izdalīts savs ēkas stūrītis, kas jātīra. Līdzīgi kā budistu mūki uzkopj klosteri, tā arī mēs uzkopām savu “templi", kas īstenībā bija skolas ēka. Nedaudz atgādināja skolas laikā, kad vajadzēja tīrīt klases telpu. Izvēlējos tīrīt koridoru starp lielo zāli un ieeju skolā. Strādājot tiek saglabāta apzinātībaun vērotas domas, kas ienāk prāta telpā, kamēr uzkopj. Manas domas bija triviālas: ”Kam Tev kaut ko tīrīt, ātri uzslauki un ejam gulēt. " Vai “Labi, ka izvēlējies to vieglāko, citi mazgā tualetes. Tu esi gudrs." Vai “Ai, nu, kas pamanīs to stūrīti, ka nav ar slapju lupatu nobraukts." Un visu, ko darīju ir uzkopu un uzklausīju domas. Tās daudz pateica, kā es ikdienā strādāju vai attiecos pret darbu.
9:00 atgriezāmies lielajā zālē uz meditāciju. Stiprs nogurums.
12:30 pusdienas un brīvais laiks. Aizgāju nosnausties, jo vairs nevarēju, nogurums bija pamatīgs. 14:00 Meditācija staigājot. Tā nomaina katru reizi sēdošo meditāciju. Pagalmā izvēlies mazu celiņu un noej 15 soļus, tad apgriezies apkārt un atgriezies atpakaļ no punkta, no kura sāki, tā atkal pagriezies. Uzdevums būt apzinātības stāvoklī kamēr ej katru soli. 14:30 meditācija lielajā zālē. 17:00 tēja un brīvais laiks. Pagalmā atradu ābeli ar lieliem un sulīgiem āboliem. Tā kā vakariņas mums nebija, tad gāju pie ābeles un ēdu ābolus. 19:30 Meditācija un vakara saruna. Tā kā mēs ievērojam godājamo klusumu un dalībnieki nerunā. Tad runā skolotājs Niks Kerols. Viņš vada Dhammas jeb sarunu/mācību par budismu/dzīves mācību caur budismu. Dhammas mācības iedvesmo un dod padomus, kurus pārdomāt meditācijā. Vai arī atklāt un pamanīt. Arī Budas laikā, viņš uzsvēra neticiet man, taču pārbaudiet paši, tiek iedota Dhamma. Nav aklas ticības dogmām. Katru atziņu paņem praksē jeb meditācija un notestē priekš sevis, lai tā piedzimst Tevī kā atklāsme. Mācās pieredzēt individuālas atklāsmes. Var runāt par pieķeršanos vēlmēm, taču ja neiedot vakariņas, tad es pieredzu vēlmi pēc ēdiena. Un ko es daru? Meklēju ābeli, lai apmierinātu vēlmi. Pieķeršanās vēlmei ir cēlonis ciešanām. Mēs noklausāmies Dhammu, vērojam savu prāta telpu un pieredzam budisma atklāsmes.
Nika Kerola vakara Dhamma:
5 garīgās budisma fakultātes: pirmā enerģija. Cik daudz enerģijas ieguldīt meditācijā? Šajā posmā var palikt grūtāk. Tad ir svarīgi nostiprināt nolūku. Šis arī veido mūsu raksturu, jo katru mūs var svaidīt, no vienas galējības otrā. Jāpielieto piepūle prasmīgi. Svarīgs iekšējais nolūks turpināt. Kā var turpināt? Tikai vienu soli, ar katru soli, kad pietuvojamies robežai, ka vairāk nevaru. Un to pārvaram, tad tas var dot brīnišķīgu rezultātu. Mūsu reakcijā parādās, ka mēs saskarāmies ar problēmām pagātnē. Jo mūsu reakcija ir iepriekš noteikta no pagātnes pieredzes. Un to arī dara ar mums apstākļi, ieslogo cietumā no reakcijām.
Par pareizu piepūli. Piepūle ir enerģijas izpausme ar nolūku. Lai kaut ko iegūtu. Ir vērts apstāties un pajautāt: ”kāpēc es to daru? Kāpēc es lieku, tu tādu piepūli? Kāpēc mēs liekam tik daudz piepūles enerģijas sēdēšanas praksē?" Tradicionālajā izpratnē pareiza piepūle ir atturēšanās no neprasmīgiem prāta stāvokļiem un attīstīt prasmīgus/pozitīvus prāta stāvokļus.
Ir atvērta arī vērtību sistēma. Dariet labu, tad arī labas sekas būs, rīkojoties saskaņā ar savām vērtībām. Kas kavē no patiesās lietu iepazīšanas? Pieķeršanās ķermenim (alkatība, nepatika, riebums), kas būtībā balstās, ka neizprotam lietu patieso dabu. Budismā neprasa akli ticēt, taču piedāvā lietas pārdomām. Jo, kad cenšamies paši pieredzēt, tas ir pavisam kaut kas cits. Nekas nav patstāvīgs vai stabils. Viss ir mainībā, tiek izaicināti dažādi viedokļi. Viss mainās tā ir patiesība.
Kāda ir dzīves jēga? Redz, te atkal uzpeld ticības sistēma. Visu, ko mēs uztveram ir pakļauts pārmaiņām. Visa ideja “es esmu" ir prāta veidojums, konstrukcija. Kas ir tas, ko mēs saucām par “es"? Vai fotogrāfijā, kur tev ir divi gadi, tas esi tu pats? Vai tagad sēdošais ir tas pats?
Dzīve ir nebeidzama tagad, tagad, tagad virkne. Tam nav sākuma un tas nav radīts. Tā rodas tagadnes mirklī un mainās. Nav tāda “es" vai “mans", tas ir īslaicīgs notikumu veidojums. No kā sastāv šis “es esmu?" Protams, nosacītajā pasaulē jeb eksistencē vienas no važām ir ticēšana, kas es esmu. Kad mēs redzam cauri, mēs neesam pieķērušies savam “es".
Mūsu apziņa un kā bēbim agrāk, ir tāda pati kā tagad. Apziņa pati par sevi ir bezpersoniska, kā atspoguļojas spogulī. Mūsu uzdevums būt apzinātiem, kā dažādi iespaidi parādās. Ir viens no pārveidošanās punktiem, kad tie parādās. Ja uznāk sāpes meditējot, mēs pamanām savu reakciju, ka neapzināti sākam sasprindzināties, lai sevi pasargātu. Parasti mums citos nepatīk tas, kas nepatīk sevī.
Par važām: pirmā važa personība (jāredz maldīgs priekšstats par “es"). Otrā važa rituāli/noteikumi ir bez pamata un tukši, ka tie ir tikai līdzeklis praksei. Tas norāda uz to, ka atbrīvošanās nav dogmatiska. Nešaubīgi redzat, ka to, ko pieredzat, lietas pastāv, kā tas ir. Tā nav intelektuāla zināšana. Iepazīsti laimi, kas nav laime. Tā ir un beidzas. Šī zināšana dod laimes būtību un apmierinātību.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru