Kā es varēju piemirst, ka sāls attīra ķermeni? Ka ar sveces liesmu, ejot pa saulei, gar istabas sienām var attīrīt telpu? Kā varēju piemirst bungas? Kā es varēju aizmirst tik elementāras garīgās higiēnas? Mana bioenerģētikas skolotāja teica, ka sāli vajadzētu pārdod aptiekā, kā zāles.
Aplēju māla bļodā trīs sāls karotes ar mandeļu eļļu, piebēru aprikožu augu pulveri, iepilināju īlangīlanga eļļu un karoti balto mālu. Samīcīju sāls masu un sadrupināju. Dušā ieberzu visu ķermeni.
Pēc dušas, istabā paņēmu bungas un devos šamaniskajā ceļojumā. Katrs ceļojums sākās ar nodomu: “Es dodos uz (apakšzemi vai augšzemi) kopā ar savu spēka dzīvnieku, lai ... (te katrs pats izsaka nodomu.)" Jocīgi, ka ceļojums notika vidus zemē un tālāk netiku. Droši vien, te bija visvairāk darba. Visu es nedrīkstu atstāstīt, jo katrs ceļojums ir intīms process viens pret vienu. Taču dažas daļas varu ieskicēt, jo jutu aicinājumu padalīties ceļojuma iespaidos.
Nokļuvu baltā dārzā, visapkārt baltums. Balti ziedi, smaržīgs un viegls gaiss, tāda kā stiklota veranda. Pārņēma tāda svētlaime, cik skaisti. Sirdī ieplūda prieks. Ja vien te varētu dzīvot. “Kas Tev to aizliedz," iekšēji atskanēja sajūta. “Tava sirds ir balts hiacintes zieds, tas ir mūžīgā plaukumā, tas dzīvo Tevī, starp krūtīm," balss turpina, “kāpēc Tu to katru dienu aplaisti ar smirdīgu domu vircu? Kāpēc Tu rauj ārā tās saknes, aizmirstot, ka esi nācis no debesu sfērām? Notici visam, ko Tev apkārt runā aklie? Pabaro balto ziedu ar zvaigžņu nektāru no sava Tēva mājām. Ļauj Tās saknēm iziet ārpus savām pēdām Zemē, iesakņoties Mātes Zemes sirdī. Un turi tās ziedus tīrus savās krūtīs." Tā bija pāris sekunžu sajūta, tikai tagad varu to ielikt vārdos.
Pēc tam devāmies ar Spēka Dzīvnieku uz jūras krastu. Tur bija sanākusī cilts uz ugunskura rituālu. Ziedošanas uguns. Man jautāja, kas Tev ir visdārgākais pasaulē? Ko Tu vari iedot ugunij? Apjuku, nāca tādas bildes, kā mana mašīna, mājas vai ķermenis. Taču šīs lietas likās tik parastas un ikdienišķas. Īpaši mašīna. Tad es izvilku mīlestību. Man nav nekā dārgāka par mīlestību. Mīlestību uz sevi. Mīlestību uz citiem. Mīlestību uz Dievišķo. Ja arī es stāvētu tālajos 1940. Gados gāzes kamerā, man nevar to atņemt. Ja arī mani ar pletnēm sistu pie kāda Misisipi upes ozola, tā paliktu manī. Tas ir dvēseles materiāls. Izvilku to ārā un turēju rokās kā kristālisku lodi. Tiecos to sajust, cik vien labi varēju. Sajutu to, kā saldu smaržu no jūras, tas ir kā plašumus līdz zvaigznēm un pēc garšas rūgtu kā pieneņu sulu, vieglu kā sniegpārsla un lipīgu kā dadzi. Iemetu ugunskurā un arī pats iekāpu tajā kopā ar Spēka dzīvnieku. Kādu laiku mēs dejojām un priecājāmies.
Kā es varēju to visu piemirst?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru