CiGun nometne Gaiziņā.

Rīts sākās agri. Mēs cēlāmies 6:00 un sākām cigun praksi. Stāvējam 1.pakāpes kokā un vēlāk devāmies peldēties. Bijām kādi 40 cilvēku, daudzi bija manas mammas vecumā un tas man netraucēja, jo šo cilvēku apziņa bija tik jauna un vieda. Vakarā mēs devāmies melnajā pirtī.

No rīta agri cēlāmies un nodevāmies CiGun praksei. Stāvējām 2.pakāpes kokā. Vēlāk devāmies uz Sirdskalnu dziļi mežā izlaužot sev taku. Pļavā salasijām ziedus ugunskura rituālam.
Ugunskura rituālu vadīja Marcipāns. Viņš bija salicis kopā divas bērzu meijas, caur kurām mēs gājām uz ugunskuru un es ar Milu un vienu vīrieti spēlējām vargānus. Vēlāk dziedājām un ziedojām ugunij dāvanas. Likās, tik brīvi, ka mēs sanākam kopā, lai restaurētu tik senu tradīciju kā uguns rituāls, kopā ar dziesmām un smiekliem. Kādā brīdī lija lietus un mēs izmirkām, tad citā brīdi ugunskurs mūs atkal izžāvēja. Beigās palikām pie ugunskura ar Vikingu. Un Vikings izgrūstīja krastās ogles un kad spēlēju Tibetiešu bļodu Vikings gāja pāri nokaitētām oglēm, arī es pārgāju pāri. Biju aizmirsis kādu drosmi tas prasa. Kad acis netic, bet sirds saka ej.

No rīta mēs devāmies uz Bākūžu kalnu un stāvējām 3.pakāpes kokā, kurš priekš manis arī bija pats jaudīgākais. Vēlāk devāmies pie svētozola kādā pļavā, ietērpām viņu lielvārdes jostās un dejojām apkārt, dziedājām un meditējām. Šķita ārpus laika, mēs esam attgriezusies pagātnē, lai atjaunotu šo sakrālo ritmu ar cilvēku un dabu, ar prātu un dvēseli.