Šovakar pie Janas Jozēnas, tieši pirms saulstāvjiem, devāmies šamaniskajā dvēseles daļiņu atgūšanas ceļojumā. Ejot pa dzīvi mēs pazaudējam kādu daļiņu no sevis, piemēram, kad piedzīvojam šoku. Un dvēseles daļiņa aiziet dzīvot garu pasaulē. Ar sava spēka dzīvnieka palīdzību, mēs varam šo daļiņu integrēt atpakaļ sevī.
Jana spēlēja bungas un mēs devāmies ceļojumā. Ceļojuma laikā es atgriezos bērnībā. Es atgriezos tajā lakā, kad domāju, ka bērni dzimst paši no sevis, kā zobi mutē. Kad pirmo reizi redzēju "pieaugušo" filmu, biju maigi šokēts. Vai tiešām viss tā notiek? Tas bija brīdis, kad sagruva rozā, naivā bērnība.
Meklēju savu dvēseles daļiņu, kura tajā brīdī atdalījās. Es redzēju priežu koku, kuram uz mizas bija milzīga sveču lāse, tajā sveķu lāsē bija mazs bērniņš, kā vabolīte dzintarā. Es lūdzu šo bērnu iznākt laukā no sava drošā dārgakmeņa. Sveķi sāka kust un izleca laukā jauneklis, kurš lēkāja un rotaļājās, bet negribēja saplūst, viņš kā bērns aicināja mani rotaļāties un tad tikai būtu gatavs saplūst.
Otrs uzdevums, mums bija atgriezties bērnībā un sajust kādu steriotipu, kurš nāk līdzi. Es atcerējos mirkli bērnībā, kad mamma šūpoja mani šūpolēs un es dziedāju. Es nedomāju kategorijās, māte un bērns, es nedomāju, ka šī sieviete ir māte kādam. Es viņu uztvēru kā parastu sievieti un es pats kā neatkarība un dvēseliska vienība, kura nenokurienes nav nākusi un nekad nav dzimusi. Es atceros, to bērnības sajūtu, ka es šo sievieti (manu māti) it kā izklaidēju ar savu dziedāšanu. Tad mans steriotips, es varētu teikt, bija sociālās normas. Ka iemāca atdalīšanos un atkarību. Tu māte, es bērns. Māca pasauli kategorijās. Šī man ir skaista atmiņa, paldies, ka atgriezies pie manis, mans senais draugs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru