Jana pirs apļa tikšanās telpu kūpina ar salvijas lapām, sāka spēlēt bungas un ievadīja meditācijā. Mēs nostājāmies kājās, viegli dejojām un satikām savus spēka dzīvniekus.
Pie manis atnāca Briedis ar ogles melnām acīm, es kails iegrābos spalvās un uzsēdos Briedim mugurā. Mēs devāmies mežā. Nokāpis no Brieža, es to baroju ar zāli un ogām. Tad tas pārvērtās par Lielo Tēvu ar lieliem ragiem.
Pie manis atnāca Briedis ar ogles melnām acīm, es kails iegrābos spalvās un uzsēdos Briedim mugurā. Mēs devāmies mežā. Nokāpis no Brieža, es to baroju ar zāli un ogām. Tad tas pārvērtās par Lielo Tēvu ar lieliem ragiem.
Es tam sekoju pie liela koka. Pie koka saknēm bija milzīga ala. Mēs stāvam pie koka un iekšā neejam. Lielais Tēvs gaida ziedojumu vai dāvanu. Es pasniedzu ādas jostu, ko redzēju vienā citā ceļojumā. Viņš to apsien ap gurniem un saķer mani un iekrītam alā. Es sajūtu zemes gabalus, saknes, trūdu smaržu, kad zeme ir slapja.
Ienākam alā. Deg ugunskurs ar baltu liesmu. Prasa manu nodomu, kāpēc esmu ieradies? Es saku, ka atvērt sirds telpu. Lielais Tēvs apgriežas sev apkārt un kas bija pakausis tagad ir Lielās Mātes seja. Uz savām krūtīm redzu ar melnu diegu sašūtu ādu tur, kur ir sirds. Lielā Māte izrauj to ārā. Noplēš ādu, ar rokām ielien zemādas muskuļos un sāk tos iesmērēt ar dzeltenu ziedi, sasmaržoju priežu smaržu, turpina smērēt. Tad Lielā Māte apgriežas ap sevi un tur, kur bija pakausis parādās Lielā Veča. Viņas sejai priekšā tirkīza bumbiņu virtene un daudz drānu virsū. Nevaru saskatīt seju. Viņa spļauj man virsū uz pieres un ar īkšķi spiež starp acīm. It kā sāk spiest tādus lielus augoņus uz galvas. Turpina spļaut virsū. Pēc tam apgulda ar ādām apklāta akmens. Es ieslīgstu tādā caurspīdīgā ūdenī.
Tad mani izstumj ārā kā no peļķes Pokaiņu mežā, kur toreiz mēs ar Gundegu Maiju, Danu, Rihardu, Marutu, Dainu atradām zaļu vardi.
Viss ķermenis spīd balts. Balss saka, lai es ēdu ogas, ko redzu, bet nedzeru ūdeni. Jo tas ir Nāves ūdens. Pieceļos uz kopā ar Briedi dodamies mežā. Sāk snigt sniegs, visa zeme noklājas balta, koki apsniguši. Nostājamies pie Liela Ozola. Sajūtu, ka man prasa jaunu Nodomu. Es saku, ka gribu satikt Veļus. "Esi uzmanīgs, ko Tu prasi," man atbild. No Zemes māla izveidojas Lielā Veča, viņa skaļi smejas kā traka. Parādās lielas Ozolkoka durvis, katrā rokā iespiež pa atslēgai. Viena melna un otra sudraba. "Ver vaļā," Lielā Veča smejas. Es atslēdzu un tur viss melns, gar durvju sāniem pelēkbalti stāvi. Mani iesūc iekšā. Stāvu tumsā. Lielā Veča ver ciet durvis, mans Briedis pietur ar ķepu durvis, pateicos un izgāju ārā no Tumsas. Jana tieši tajā brīdī sāka beigt sist bungas.
Vēlāk mēs Janas bungu pavadībā satikām savus skolotājus. Viņa smieklīgi pateica, ka skolotāji nav nekādi rūķīši :) tie ir lieli, milzīgi skolotāji.
Dodos nākamajā ceļojumā. Pasaucu būtni, ar ko čenelingoju- Kamerūnu. Viņa stāvs ienāk telpā, viņš prasa:"Kas te notiek?" Es sajūtās saku, ka vajadzīgs garīgais skolotājs, kurš aizvedīs pie Manas patiesās Sirds. Likās, ka viņam šāda ceļošana ir savāda. Sajūtās saku, "Esi vismaz blakus." Mēs saplūstam.
Parādās debesis ar ZaļganViolētu Ziemeļblāzmu. Es dodos tām pretī un tur sēž milzīga Budas skulptūra, tā rokās ir kristāliski šķidra, tirkīz-krāsā lode. Es to paņēmu un ieliku savā sirdī. Šis ir īss ceļojums. Sapratu, ka jāmācās Budas miers. Klusums.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru